Nav demokrātijas tur, kur vara gadiem ilgi tiek deleģēta ievēlētiem ierēdņiem — ir tikai valdības, kas aizņemas šo vārdu. Mēs veidojam argumentu par labu īstajai lietai: pārvaldei ar rotāciju, kurā katrs pilsonis saņem savu kārtu un neviens netur varu pietiekami ilgi, lai tā viņu samaitātu.
Balsošana izlemj, kurš tevi vada. Tā pati par sevi nekad nav nozīmējusi, ka tu vadi pats sevi. Rotācijas pamatojums balstās uz pieciem apgalvojumiem — katrs no tiem ir iemesls, kāpēc vēlēšanas un pašpārvalde nav viens un tas pats.
Ja kāds tur varu uz nenoteiktu laiku — vai pat noteiktu vairāku gadu termiņu — pilsoņi nevalda. Viņus valda, ar pievienotu pārskatīšanas periodu.
Brīdī, kad nododat savu varu pārstāvim, tā vairs nav jūsu vara darbībā. Tā kļūst par viņa spriedumu, kas tiek īstenots jūsu vārdā — kas ir kas cits.
Periodiska izvēle, kurš tevi vada, nav tā pati darbība, kas vadīšana. Viens ir patērētāja izvēle. Otrs ir tas, ko demokrātijai vajadzētu nozīmēt.
Klientelisma tīkliem, attiecībām ar līdzekļu devējiem un karjeras stimuliem visiem ir vajadzīgs laiks, lai izveidotos. Divas nedēļas amatā nav pietiekami, lai izveidotu kaut vienu no tiem.
Nav pastāvīgas lēmumu pieņēmēju šķiras. Nav profesionālu politiķu. Nav pastāvīgas amata turēšanas. Vara iziet cauri visiem un tad turpina ceļu.
Klasiskajā Atēnās vairums valsts amatu netika iegūti ar vēlēšanām — tos aizpildīja ar lozēšanu, izvelkot no tiesīgo pilsoņu kopas. Uz vēlēšanām raudzījās ar aizdomām, tās galvenokārt bija paredzētas dažiem amatiem, kas prasīja specializētas prasmes, piemēram, karavadoņa amatam.
Argumentācija bija tieša: vēlēšanas mēdz favorizēt bagātos, labi savienotos un pārliecinošos. Lozēšana nevienu nefavorizē. To uzskatīja par demokrātiskāko mehānismu — atlase ar lozi reālā nozīmē bija sākotnējā «tautas varas» nozīme.
Tā vecā krāpnieciskā pseidodemokrātijas vienošanās — balsojums reizi pāris gados apmaiņā pret to, ka kāds cits valda tavā vārdā — ir izsmēlusi savu ciklu. Tās leģitimitāte ir izbalējusi, un tās apgalvojums, ka tā ir demokrātijas galīgā forma, tāpat nekad neizturēja pārbaudi. Ir pienācis Prosopokrātijas laiks, kurā pilsoņi tieši īsteno varu.
Katrs pieaugušais pilsonis secīgi iziet rotāciju — alfabētiskā secībā vai pēc caurspīdīgas nejaušas kārtības. Neviens netiek atbrīvots statusa dēļ. Neviens neatkārtojas priekšlaicīgi.
Darbs, ģimene, atpūta. Pilsoniskais pienākums ir rotācija cauri kalendāram, nevis karjera.
Vietējie likumdošanas un budžeta lēmumi, ko pieņem tas, kura kārta ir pienākusi, nevis tas, kurš visspēcīgāk kampaņoja.
Kopienas policijas pienākumi rotē tāpat, saskaņā ar standartizētu apmācību, ko visi pilsoņi iepriekš pabeidz.
Arī tiesu pienākums rotē — paplašinot žūrijas principu, kas jau ir pazīstams daudzās šodienas tiesību sistēmās.
Mēs to nepasniedzam kā pabeigtu plānu. Nopietna ideja iegūst uzticību, nosaucot savas grūtākās problēmas, nevis tās slēpjot.
Standartizēta, obligāta apmācība pirms katras rotācijas ir darba pieņēmums — taču šīs apmācības apjoms un stingrība joprojām nav atrisināti, un tā ir šī modeļa vissarežģītākā dizaina problēma.
Lozēšanai ir skaidrs vēsturisks precedents pilsētas mērogā. Tās paplašināšana līdz valsts pārvaldei — īpaši jautājumos, kas prasa nepārtrauktību, piemēram, ārpolitikā — ir atklāts dizaina jautājums, nevis atrisināts.
Mums vēl nav pārejas plāna. Šī projekta pirmā fāze ir sabiedrības izpratnes veidošana par ideju — pārejas plānošana notiek pēc tam, kad tajā ir iesaistīti vairāk cilvēku.
Šis nav kandidāts, partija vai balsojums. Tas ir arguments, kuram jāsasniedz cilvēki skaidri, pirms tas var virzīties uz priekšu. Jūsu ieguldījums finansē pirmo fāzi: argumentācijas veidošanu, publiski, atklāti.
Ziedojumi tiek apstrādāti pārredzami — katrs ieguldījums un izdevums ir publiski redzams. Neviens fonds neatbalsta nevienu kandidātu vai partiju.